Ai, māmiņ, ai, māmiņ,
Lops es būšu, ne cilvēks:
Visa mana pavēdere
Lopa spalvām apaugusi.
Ai, puisīti, ai, puisīti,
Tavu stīvu pipelīti!
Vienu reizi palūkoju,
Visu mūžu pieminēju.
Baltas govis, baltas aitas,
Balta pati ganītāja;
Tik vien bija melnumiņa
Ka vēdera galiņā.
Brūtgānam rausi cepu,
Vidū dūru caurumiņu;
Brūtgāns rausi neapēda,
Caurumiņu taupīdams.
Budelīti tēvainīti,
Izmin manu vēderiņu;
Es tev došu cimdu pāri
Par vēdera izmīšanu.
Būt' mums tāda miežu vārpa,
Ka pašam pļāvējam,
Tad mums alus nepietrūktu
Ne rudeni, pavasari.
Danco, puika, cik tu gribi,
Neplēs manu lindraciņu;
Es tev došu, cik gribēsi,
Kad māmiņa neredzēs.
Dižens puisis ceļu gāja,
Savus gurnus gorīdams;
Es stāvēju ceļmalā,
Savus pupus skrūvēdama.
Diži ceļi, mazi ceļi
Satek Rīgas pilsētā;
Visas manas kakla dzīkslas
Satek pautu kulītē.
Dod, māmiņa, kam dodama,
Nedod mani kalējam:
Kalējam dzelzu pauti,
Tēraudiņa pipelīte.